tagad man liekas, ka vasarraibumiem vienkārši ir jābūt, tāpat kā mellenēm, lēkāšanai pa peļķēm un pinkām matos
kad biju maza, zināju droši, ka vasara ir vislabākā, un ne jau tikai tāpēc, ka uz skolu nav jāiet :)) tāpēc, ka pasaule kā multfilmās pēkšņi tika izkrāsota un atdzīvojās. kāpām kokos, sēdējām "štābiņā", pa klusām čiepām kaimiņsētā ābolus, jo tie vienmēr bija saldāki, darījām nedarbus, par kuriem mammām labāk nezināt ... radījām savu pasauli, pilnu piedzīvojumu, ko pēcāk ziemā atcerējāmies un sākām gaidīt jau ļoti laicīgi
nezinu, varbūt tāpēc man vasara joprojām ir tik īpaša, tveru un izbaudu to katrā sīkumā, liekot kopā kā krāsainu mozaīku no mirkļiem, krāsām, smaržām, ziediem, sajūtām, vēja, vasarraibumiem, zāles smaržas, kas man joprojām šķiet vislabākā smarža pasaulē, ar ko nespēj līdzināties neviena cita. tas ir laiks, kad ļauju vaļu bērniem, neķerot kreņķi par nesapītiem matiem, melnām pēdām un citiem sīkumiem, kas mūs ieliek kārtības rāmītī. galu galā, kad gan vēl, ja ne vasarā
man vasara ir tad, kad gaiss smaržo pēc vīgriezēm, pelašķiem un madarām, tās ir manas niknās zaptes, tie ir akmeņi Kaltenē, kaltētās tējas, kas smaržo šķūnītī, neravētās gurķu dobes, bērnu kņada. tas ir mans vējš, skaļš un ne visai pieklājīgs. tāds, kurš neprot klausīties un pierimt, kad tam saka. tomēr, man patīk dzirdēt un svilpot kopā ar viņu, skaļi, un kaitināt tos, kam patīk pieklājīgs klusums. vasara ir lins, ar tā brīvību, krāsām un vieglumu. tā ir Kates melleņkūka, mazā vasarsraibumainā nedarbniece Lotte, ar brālītī Kārlēnu.
nupat mums pievienojusies garā lina kleita, mazliet ziemeļu boho noskaņās, vārdā Liina. ja reiz mamma tik labprāt uzpošas garā skaistā lina kleitā, arī mazajām dāmām taču gribas. un tā, pēc meitiņas lūguma, dzima mana Liina. bildes drīzumā ielikšu
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru